Katram no mums vismaz reizi dzīvē ir nācies nonākt pie galda, kur pasniegtais ēdiens neatstāj to labāko iespaidu. Ciemos taču atteikties nav ērti, bet atmiņas par šādām situācijām paliek uz ilgu laiku. Šajā rakstā pastāstīšu par dažām epizodēm, kas man īpaši iegravējušās atmiņā.
Reiz aizgāju ciemos un uz galda pamanīju auksto gaļu. Tā kā man garšo šis ēdiens un ģimenē to gatavo bieži, bez šaubām uzliku porciju uz šķīvja. Taču jau pirmajā kumosā sapratu — to apēst nebūs iespējams. Garša bija savāda, šķita, ka ēdiens nav pat sālīts. Turklāt konsistence pilna ar skrimšļiem un saistaudiem, bet gaļas gandrīz nemaz.
Bija sajūta, ka vislabāk būtu izspļaut pirmo kumosu un izlikties, ka nekas nav noticis. Taču, saudzējot gatavotājas jūtas, turpināju ēst un pieveicu lielāko porcijas daļu. Kopš tā laika šis galerts manā atmiņā stabili ierindojas pirmajā vietā kā vissliktākais ēdiens, ko jebkad esmu nogaršojusi.
Otro vietu manā sarakstā ieņem siļķe kažokā, ko pagatavoja cita saimniece. Zivs bija pārāk sālīta un sagriezta milzīgos gabalos. Radās sajūta, ka no siļķes izņemts tikai mugurkauls, bet viss pārējais atstāts ar asakām. Ēdot nācās ik pa brīdim burtiski vilkt ārā kaulus no mutes, baidoties nejauši kādu norīt. Par patīkamu šo pieredzi nosaukt nevar.
Jaunumi, kas sagādās prieku “Maxima” pircējiem – iedzīvotāji to gaidījuši ilgi
Pēc šīs vizītes ciemos es sāku uzmanīgāk izturēties pret siļķi kažokā, kad to piedāvā viesībās. Par laimi, vairāk tādu “eksemplāru” neesmu sastapusi. Tomēr to konkrēto siļķīti aizmirst ir grūti, pat ja ļoti gribētos. Tāpēc tā godam ieņem otro vietu manā negaršīgāko ēdienu sarakstā.
Atceros vēl kādu pavisam citu atgadījumu. Reiz satikos ar vecajām draudzenēm pie vienas no viņām mājās. Saimniece bija sagatavojusi bagātīgu un garšīgu mielastu, taču pati no tā nekā neēda. Viņai bija atsevišķi pagatavota viegla maltīte. Kad pajautājām, kāpēc viņa neēd kopā ar mums, saimniece atbildēja, ka šādi ēdieni viņai vienkārši nepiestāv un viņa pieradusi pie cita uztura.
Loģiski, ka viesībās neviens neliks galdā vien pliku biezputru vai vienu salātlapu. Tāpēc saimniece bija sarūpējusi klasiskos svētku ēdienus — salātus ar majonēzi, uzkodas un desertu. Tikmēr viņa pati izvēlējās paēst auzu putru.
Es domāju, ka tā ir pareiza pieeja — izvēlēties to, kas garšo. Tāpat ir vērts pievērst uzmanību, vai ēdiens tiešām piemērots ikdienas ēdienkartei. Ja ievēro šādus vienkāršus principus, tad nebūs jāatceras neveiksmīgas garšas pieredzes, kā man reiz ar to galertu.
Tomēr trakākais gadījums ir pēdējais ko aprakstīšu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
